Žurnāls pasaules pilsoņiem

Cosmopolitan pirmoreiz iznāca Ņujorkā jau 1886.gadā ar moto “Pasaule ir mana dzimtene, un visa cilvēce ir mani tautieši”. Arī pats nosaukums tulkojumā no grieķu valodas nozīmēja to pašu – “pasaules pilsonis”. Tas bija skaists žurnāls ar visai dārgu abonēšanas maksu, kurā tika publicēti izsmeļoši materiāli par pirmatnējo cilvēku dzīvi, kāpējiem Vezuva kalnā un Mocarta likteņa līkločiem, Eiropas apceļotāju piezīmes un mežonīgo Āfrikas dzīvnieku piedzīvojumi. Atsevišķa sadaļa bija veltīta tieši sieviešu interesēm – ar rakstiem par modi, mājas dekorēšanu, pavārmākslu un bērnu audzināšanu. 1892. gadā žurnāla prestižu vairoja par redaktoru ieceltais cienījamais literāts Viljams Dīns Hovelss, kurš izdevumam piesaistīja daudzus augstas raudzes rakstniekus – sākot ar Henriju Džeimsu, Teodoru Dreizeru, Ernestu Hemingveju un Radjardu Kiplingu, beidzot ar Džeku Londonu un Bernardu Šovu. 19.gadsimta beigās Cosmopolitan bija iekarojis stabilu vietu Amerikas ilustrēto mēneša izdevumu vidū. 1905.gadā žurnālu pārpirka Viljams Hērsts, un tā izdošanas tiesības joprojām pieder The Hearst Corporation. Pagājušā gadsimta vidū literārā žurnāla tirāža piedzīvoja katastrofālu kritumu, viens pēc otra zuda arī reklāmdevēji – acīmredzot sabiedrības intereses bija mainījušās. 1965.gadā Ričardam Dīmsam, kompānijas Hearst Magazines prezidentam, vairs nebija ko zaudēt, tāpēc viņš bija gatavs piekrist jebkurai, pat trakākajai reformu idejai.

Ja izdevuma reanimācijas mēģinājums ciestu sakāvi, žurnālu mierīgu sirdi varētu klapēt ciet. Tieši šādā brīdī ar savu ideju par jauna, vēl neredzēta sieviešu žurnāla izveidi viņa kabinetā iesoļoja 43 gadus vecā Helēna Gērlija Brauna. 1965.gada martā Helēna kļuva par Cosmopolitan jauno redaktori un uz visiem laikiem mainīja sieviešu žurnālu iedabu.

Ceļš slavas virzienā

Helēna piedzima 1922.gadā Arkanzasas štatā, viņas vecāki bija skolotāji, bet tēvs gāja bojā traģiski nejēdzīgā negadījumā lifta šahtā, kad meitenei bija tikai 10 gadi. Drīz pēc tam Helēnas māsa saslima ar bērnu trieku, kas viņu uz mūžu piesaistīja ratiņkrēslam. No briesmīgajiem pārdzīvojumiem māte pārcieta vienu depresijas lēkmi pēc otras. Un Helēna Gērlija izdarīja to, ko viņas vietā darītu jebkura jauna, stipra sieviete – 18 gadu vecumā viņa atvadījās no drūmās bērnības un pārcēlās uz Losandželosu, kur sāka strādāt par sekretāri. Dzīve viņu mētāja no vienas firmas uz otru, galu galā 13 gadu laikā viņa nomainīja 17 sekretāres darbavietas. Piecdesmitajos gados viņa iekārtojās darbā reklāmas aģentūrā Foote, Crane & Belding, kur viņai izdevās apburt bosu ar neparasti radošu vēstuļu rakstīšanas stilu un viņa saņēma paaugstinājumu amatā, kļūstot par tekstu redaktori. Pamazām viņa guva arvien lielāku profesionālu atzinību, drīz vien Helēna jau strādāja prestižajā aģentūrā Kenyon & Eckhardt, un sešdesmito gadu sākumā kļuva teju par vislabāk apmaksāto tekstu redaktori visā ASV. Tomēr pamazām viņu sāka mākt šaubas par sava darba noderīgumu, tāpēc īsti laikā nāca vīra it kā starp citu izmestā replika: “Kāpēc gan tu negribi uzrakstīt grāmatu?”

Sekss un neprecēta meitene

Vairākas nedēļas viņa pavadīja, iegrimusi topošās grāmatas uzmetumā un izmantodama katru brīvu brīdi pat frizētavas apmeklējuma laikā. Tā tapa Sekss un neprecēta meitene – himna jaunu, brīvu sieviešu dzīves priekšrocībām, kas izraisīja vētrainu kritiku puritāniski noskaņotajā sabiedrības daļā. Bet grāmatu pirka, un tā kļuva par bestselleru. Pati autore nespēja noticēt savas pirmās grāmatas galvu reibinošajiem panākumiem. “Bez augstākās izglītības, iespaidīga inteliģences koeficenta un ietekmīgiem draugiem, kas piedāvātu labas darba iespējas, es diezgan labi izķepurojos, ņemot talkā vien veselo saprātu un nepieciešamību (man taču vajadzēja ēst!),” viņa saka, piebilstot, ka grāmatas Sekss un neprecēta meitene iedarbības noslēpums droši vien slēpjas faktā, ka viņa patiesi un no sirds uzrakstījusi, ka palikt ilgu laiku neprecētai nav nekas slikts un ka tas neizslēdz pilnasinīgas dzīves baudīšanas iespējas, ieskaitot seksu, protams. “Es biju neprecējusies 37 gadus. Kurš vēl labāk spētu uzrakstīt šādu grāmatu?” Neaptaujājot cilvēku simtus, Helēna vienkārši rakstīja par sevi un savām draudzenēm laikā, kad sabiedrībā bija pieņemts, ka meitenes līdz laulībām ir nevainīgas. “Bet viņas nebija nevainīgas, vismaz pēc Otrā pasaules kara nē, tomēr cilvēki turpināja izlikties. Valdīja uzskats, – ja tev ir 29 gadi un tu vēl neesi precējusies, vari uzreiz mesties lejā no Lielā Kanjona. Bet, ja tev ir sekss bez laulības, tu vari pat nepūlēties iet uz Lielo Kanjonu, vienkārši iebāz galvu krāsnī,” tā laika situāciju raksturo Helēna Gērlija Brauna. Par šo uzdrošināšanos daudzi viņu apmētāja ar tomātiem. “Es tikai runāju patiesību, un dažiem tas ir nepatīkami,” viņa secina. Sekss un neprecēta meitene torpedēja absurdāko mītu – ka katrai meitenei iespējami ātrāk jātiek pie vīra. Helēna Gērlija Brauna pierādīja, cik neatvairāma, visu varoša, drosmīga un apskaužama var būt neprecēta sieviete. Amerikāņu rakstniece Maksīne Deivisa jūsmo: “Viņa vientuļas sievietes dzīvi apraksta tik burvīgi un izaicinoši, ka jebkura precēta sieva varētu uzdot sev jautājumu, kāpēc viņa vispār ir apprecējusies.” Protams, Helēna Gērlija Brauna neiestājās pret laulību institūciju. Viņa tikai atklāti pateica, ka sievietes mērķis nav ātrāk tikt pie altāra, bet gan dzīvot pilnvērtīgu dzīvi kā patstāvīgai, neatkarīgai būtnei, kamēr viņa satiek vīrieti, kuru viņa gribētu apprecēt.

Divus gadus pēc iznākšanas Helēnas Gērlijas Braunas grāmata tika izmantota par scenārija pamatu tāda paša nosaukuma filmai ar tolaik pieprasītākajām Holivudas kinozvaigznēm galvenajās lomās – Toniju Kērtisu, Natāliju Vudu, Henriju Fordu un Lorēnu Bekolu. Šajā laikā grāmata Sekss un neprecēta meitene tulkota 16 valodās un izdota 28 valstīs.

Pie Cosmo stūres

Pēc grāmatas iznākšanas Helēna Gērlija Brauna sāka saņemt simtiem vēstuļu no sievietēm, kurām grāmata bija palīdzējusi saprast, ka viņas nav nenormālas. “Es centos atbildēt uz visām vēstulēm, un kādu dienu, kad pa pastu pienāca kārtējais vēstuļu maiss, mans vīrs teica: “Ja tev būtu pašai savs žurnāls, tu visām šīm sievietēm varētu atbildēt uzreiz.” Domu par šāda tipa sieviešu žurnālu viņi izplatīja pa visu Ņujorku cerībā atrast ieinteresētu izdevēju, taču vienīgās dzirdīgās ausis izrādījās Ričardam Dīmsam no The Hearst Corporation. Tā Helēna Gērlija Brauna bez jebkādas pieredzes žurnālistikā tika uzaicināta ieņemt galvenās redaktores vietu žurnālā Cosmopolitan. “43 gadu vecumā es beidzot nokļuvu vietā, kur es varēju strādāt darbu, kas man tiešām patīk,” atceras Helēna.

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados pasaulē sieviešu žurnālu netrūka, taču tie visi kā viens publicēja rakstiņus ar padomiem, kā rīkoties, ja zeķei noiris valdziņš, un ar kādiem viltīgiem paņēmieniem iztīrīt traipus no vīra izejamā krekla. Cosmo apgrieza šo vecmodīgo pasauli kājām gaisā, ievedot lasītājas jaunu sieviešu dzīves krāsainajos noslēpumos, sākot no skaistumkopšanas un izdevumu plānošanas, beidzot ar informāciju par aktualitātēm kultūras jomā. Redaktore sprieda pēc sevis un ticēja, ka pasaulē ir miljoniem meiteņu, kas alkst pašapliecināties, meklē interesantu darbu, ilgojas pēc labākām attiecībām un kvalitatīvas intīmās dzīves. Cosmo savas lasītājas uzrunāja tik vaļsirdīgi un intīmi, kā to nebija uzdrošinājies darīt neviens preses izdevums. Un trāpīja desmitniekā – jau pirmais numurs 1 miljona lielā tirāžā tika pārdots līdz pēdējam eksemplāram. Helēna Gērlija Brauna, sieviete, kura nebaidījās paust savu viedokli, pierādīja, ka ar smagu darbu un aizrautību tu vari sasniegt pat to, kas šķiet nesasniedzams. “Mēs iedvesmojām. Mēs centāmies palīdzēt risināt problēmas, īstenot sapņus,” atceras žurnāla redaktore.