Atzīšos, ka es ar alkoholu neesmu uz "Jūs". Man patīk dažreiz iedzert glāzi sausa sarkanvīna vai laba šampanieša. Tomēr man nepavisam vairs nepatīk tā reibuma sajūta, kad prāts kļūst pavisam jautrs un aizmirstas par visām bremzēm. Kaut gan vēl salīdzinoši nesen glāze sarkanvīna (parasti gan ne viena vien) bija jau kļuvusi par manu ikvakara rituālu un, tusējoties ar draudzenēm (un kopā iedzerot vīnu), mēs bieži vien mēdzām diskutēt par tēmu - vai mums gadījumā jau nesākas problēmas ar alkoholu? Laikam jau nav tik traki, tomēr...  mēdz gadīties visādi.

No vienas puses, tieši ziemā ir tik daudz iespēju cilvēkiem kļūt tuvākiem: kopīgas romantiskas pastaigas pa sniegotu mežu, ugunskura kurināšana, ziemas prieki uz slēpošanas kalna un apskaušanās zem dūnu segas aukstos vakaros noteikti ir lietas, kas pārus padara tuvākus. Taču, no otras puses, daudz tiek runāts par to, ka tieši šis laiks starp gadu miju un Valentīndienu ir viskritiskākais pāru attiecībās. Liela daļa mīļoto tieši šajā periodā par šķiršanos domājot visvairāk.

Sestdien vakarā biju uz operu Pīķa dāma. To, kura pēdējās nedēļās izpelnījās diezgan lielu ažiotāžu, jo uz baltā nama skatuves atkal dziedāja Aleksandrs Antoņenko un Kristīne Opolais. Šobrīd vairāk pasaules solisti, ne vairs mūsējie. Esmu parastais skatītājs, kurš pēc izrādes visbiežāk var pateikt vien "patika" vai "nepatika." Labi, analizējot scenogrāfiju un kostīmus, mēdzu nokomentēt arī ko vairāk. Taču notis nepazīstu, tāpēc par dziedājumiem parasti muti turu ciet.

Pastāv priekšstats, ka vīrieši ir greizsirdīgāki par sievietēm, kas droši vien radies no tā, ka veči savu privātīpašnieciskumu izrāda brīvāk un biežāk – pēc senām patriarhāta tradīcijām. Sievietes tikmēr ir savaldīgākas un nemetas duelēties pie pirmā skatiena, kuru viņas džekam uzmet kāda svešiniece. 
vairāk…