Greizsirdības pamatā, manuprāt ir nespēta uzticēties/ ticēt otram cilvēkam! Nereti mums jau no bērnības stāsta, ka nevienam nedrīkst uzticēties, nevienam nedrīkst ticēt.. Vai arī tam par iemeslu ir negatīvā pieredze bērnībā/ pusaudžu gados/ jaunībā, kad esi uzticējies kādam cilvēkam (un ne obligāti otrai pusītei, bet varbūt, piemēram, kādai draudzenei), bet viņš šo uzticību ir pievīlis. Rodas iekšēja sajūta, ka tas atkārtosies un līdz ar to bailes, kas izpaužas greizsirdībā. Tāpat daļēji tas ir saistīts ar to, ka cilvēks ir egoists un vēlas otru pilnībā pakļaut sev, neļaujot viņam būt pašam par sevi! Greizsirdīgajiem ir grūti atzīt šīs lietas, tāpēc viņiem vieglāk ir vienkārši pateikt - es esmu greizsirdīgs un es tur neko nevaru mainīt! :) Mainīt var visu! Galvenais ir gribēt to darīt! Un strādāt ar sevi! :)
Es personīgi varu teikt, ka īpaši greizsirdīga neesmu! Savu vīrieti pazīstu labi, uzticos viņam par 100 % un viņš nav devis man iemeslu par sevi domāt savādāk! Es pat varu atzīties, ka esmu pāris reizes mēģinājusi viņu izprovocēt, lai varētu izrādīt savas greizsirdības jūtas, bet viņš ir godam izturējis šos pārbaudījumus un ļāvis man patiešām apjaust, ka viņam VAR ticēt un uzticēties! :) Pozitīva pieredze - pozitīvs rezultāts! :D

Es sevi it kā vienmēr esmu uzskatījusi par to ne-greizsirdigo tipu, bet no tagadējo attiecību viedokļa es izskatos pēc tā tiešām greizsirdīgā tipa. Kāpēc greizsirdība laužas uz āru? Nu var jau piekrist, ka tā ir kaut kāda neuzticēšanās līdz galam, vai arī pašpārliecības trūkums... es varu pateikt par sevi, ka tajos gadījumos, kad uzpeld šī mana greizsirdība, jā jūtos neaizsargāta, šķiet, ka nu mīļotajam ir kāda cita interese... tas nav nekas slikts, ja man gribas būt pirmajai un vienīgajai :) Bet apzinoties, ka es esmu viņa vienīgā :-) es savai greizsirdībai neļauju ņemt virsroku. Vēl kas, tas tā tik mans viedoklis - greizsirdība patiesi nav nekas labs lielos daudzumos, bet ja tā ir nedaudz, nu maza, maza kripatiņa attiecībās, tas ir ok :-)

Piekrītu Kiarai - greizsirdība mazās devās ir veselīga un pat nepieciešama, jo ja otram cilvēkam ir vienalga ar ko kur un ko tu dari - tad jāsecina, ka attiecībās valda vienaldzība. Es 10 gadus domāju, ka esmu greizsirdīga, es cepos par visu ko dara mans džeks, jo es zināju, ka ir iemesls. Tagad - varētu sākt likties, ka esmu uzstādijusi sev nepareizu diagnozi, jeb arī termins greizsirdība ir ar ļoti daudziem aspektiem un šķautnēm - tam nav viena varianta vai konkrēta definējuma! Manas esošās attiecības ir parādijušas, ka , ja ir uzticība, tad palaidīsi savu džeku skaistu meiču pulkā iztusēties un greizsirdība neiezagsies, to pašu attiecinot uz jebkuru citu situāciju, kur vien greizsirdība spēj izpausties! Bet nesaktoties uz to, ka pamatā jau mums griezsirdība ir pārejošs dvēseles stāvoklis, tomēr ir ļautiņi kam tas ir pamatstāvoklis - un ja tāds vēl pagadās tavs džeks, tad ir vāks.....un tādus izārstēt nevar...

Man patik but mazliet greizsirdigai-man liekas ,tas pasaka ,ka jutas pret viru nav "mirusas!"

Bieži vien greizsirdībai ir pamats...

Kāds greizsirdībai ir sakars ar pukstēšanu par katru sīkumu? Manuprāt, tās ir divas pavisam atšķirīgas lietas.

Drusku greizsirdīga esmu, bet es to neizpaužu. Es vienkārši zinu, ka nav nekāda pamata, lai es neuzticētos savam vīrietim.

Tā nu ir vēlviena lieta kura ir tik dažāda-katra cilvēka un attiecību dēļ. Es no paša sākuma-pirmos 2-3 gadus biju ļoti greisirdīga, jo neticēju pati sev ( to ka šis puisis grib būt tikai ar mani, zems pašnovērtējums). Bet ar gadiem esmu iemācijusies mīlēt sevi kā personību un nu jau vairs nepukojos par katru skatienu uz citu un sarunu ar kādu svešinieci. Protams liela loma ir tavai uzticībai otram un otrādi, bet nu tas atkarīgs no audzināšanas un personības. Bet uzskatu ka katram vajadzētu būt mazliet greizsirdīgam, tas jāapzinās, tu tikai izrādi cik dārgs un mīlēts ir tev tas otrs cilvēciņš. (l)